Pienāca laiks, kad jādodas uz lidostu. Nemaz tik milzīga tā nav, vismaz man nepieciešamā dala nē. Pēc ilgām mokām mēs ar mammu panācām perfekti precīzu bagāžas svaru – 20 un 8 kg. Tik nu daudz „AirBaltic” atļauj. Ātri pienāca laiks atvadīties no mammas un turpmāk laiks skrēja vēl ātrāk.
Lidošana bija diezgan aizraujoša (pirmo reizi lidoju), labā nozīmē, protams. Pirmā atrakcija, pavisam negaidīti bija braukāšana ar autobusu. Nemaz nebiju zinājusi, ka līdz lidmašīnai pasažierus atved autobuss. Tad arī lidmašīna riktīgi ilgi pabraukājās pa laukumu līdz beidzot pacēlās gaisā... Ārā jau vakars, tāpēc novērojām pārsvarā gaismiņas. Labi ja minūti varēja just, ka uzņemam augstumu, pēc tam kaut kad vēlāk nolaidāmies nedaudz zemāk un pāris reizes varēja just, ka ne pārāk horizontāli lidmašīna virzās.Un tas arī viss, nekādas gaisa bedres, ne mākoņi, pilnīgā tumsā (aiz loga) lidojām kopumā 1 stundu 20 min, bet es droši vien nedaudz piemigu pa vidu, jo kad stjuarte kārtējo reiz ierunājās, izrādās, ka tūlīt būs Tampere. Jocīgi. Pilots arī kaut ko runāja angliski, bet švaki bija dzirdams un es neko nesapratu, kā vien ka lidosim sākumā līdz Tallinai un tad griezīsim uz Tamperes pusi, ka arī ka uzvārds bija kaut kāds nelatvisks. Meitenes gan vietējās – Līga un Olga. :) Nolaišanās nebija tik aizraujoša. Vienkārši virzījāmies bišķiņ lejup un vienā brīdī pēc skaņas (un tikai tā!) varēja saprast, ka jau braucam pa zemi. Nekādas piezemēšanās sajūtas... Ar bagāžu smieklīgi – kad Tamperes lidostā gaidīju izbraucot savu bagāžu, biju nedaudz sašutusi, jo visas somas jau izbrauca, bet manējās oranžās kā nav tā nav. Tikai pēc kāda brīža attapos, ka man līdzi nevis parastā oranžā, bet gan lielā melnā soma, kura tāpat kā visas jau sen bija klāt. ;) Nu, gadās...
Somijā jau paspēju pabraukāt ar autobusu līdz un pa Tamperi, jo lidosta ir ārpus pilsētas. Līdzīgi kā Rīgā, pilsētas autobusos ir elektronisko kartiņu sistēma, vienīgi tas uztvērējs, kur pīkstināt, autobusā ir tikai viens, pie vadītāja, tāpēc iekāpt var tikai pa pirmajām durvīm. Līdz ar to kontrolieri vispār nav nepieciešami, visu kontrolē vadītājs. Ļoti saprātīgi. Tomēr Rīgā droši vien šāda izdevīga sistēma tomēr nav iespējama, jo pasažieru pārāk daudz. Tamperē ar autobusiem nebrauc īpaši daudz cilvēku, kaut gan arī ar mašīnām nē, neredzēju nevienu ar mašīnām pārpildītu ielu. Neskatoties uz to, ka Tampere ir trešā lielākā pilsēta valstī! Somijā visi, kas var, brauc ar riteņiem. Superīgi.
Un no Tamperes tālāk es devos ar vilcienu. Nopirku vienu biļeti līdz Joensuu, bet ar pārsēšanos nelielā pilsētiņā Pieksämäki. Pirmais vilciens skaitījās starppilsētu. Nu, tik krutu transporta veidu vēl nebiju redzējusi. Ļoti līdzīgs lidmašīnai. :) Pie katra vagona gan priekšējām, gan aizmugurējām durvīm smuki izgaismots vagona numurs un sēdvietu numuri. Durvis atveras nospiežot pogu, tā kā jaunajos Rīgas tramvajos. Iekšā neliela telpa ar skapīšiem, tualeti utt., tad vēl citas durvis telpai ar sēdvietām, arī ar pogu. Vagona priekšā daudz, daudz brīvas vietas „cilvēkiem ar īpašām vajadzībām”. Nav tā kā mūsu vilcienos. Un tās arī aktīvi tiek izmantotas – bija viens cilvēks ratiņkrēslā, cits ar lielu mopēdam līdzīgu stilīgu braucamrīku (baigi forši, tad cilvēks vairs nejutās tik apdalīts) un viena ģimene ar bērnu ratiņiem. Un visiem pietika vietas. Arī mūsu sēdekļi riktīgi jauki, aprīkoti ar visu nepieciešamo. Un pati braukšana – pilnīgi tāda pati sajūta kā lidmašīnā – nedzird tipisko vilciena riteņu troksni (vēl klusāk un tikpat gludi kā Rīgas tramvajiem) un ātrums vienkārši drausmīgs, pa logu skatīties grūti. Tiešām jāsēž ar atvērtu muti. :) Brauciena sākumā 3 valodās (somu, zviedru, angļu) mums pastāstīja, ka tas ir starppilsētu vilciens, kur un caur ko braucam, kādi pakalpojumi pieejami, arī katru pieturu sauca 3 valodās. Bišķiņ fantastikas filmas sajūta.
Līdz nākamajam, tagad jau reģionālajam vilcienam bija jāgaida 50 minūtes. Tiešām viss ir ļoti viegli atrodams, ar 14 minūtēm pilnīgi pietiktu priekš pārsēšanās, pat ar manu milzīgo somu. Un šis jau bija „savējais” vilciens – nu tā kā Rīga-Zilupe :) - ar augstiem pakāpieniem, šaurām durtiņām un parastiem sēdekļiem. Bet pieturas arī bija sauktas lieliski, tā kā nepabrauktu garām, pat ja nebrauktu līdz galapunktam. Pailgs sanāca brauciens: 2,5 stundas Tampere- Pieksämäki un 2 stundas Pieksämäki-Joensuu. Jocīgi, bet atbraucot vakarā uz Joensuu, dzelzceļa stacija bija jau slēgta – darbalaiks līdz kādiem 18iem, biļešu automāts ir ārā. Nu neko, pēc 20 minūtēm mani turori kopā ar vienu mūsu grupas džeku bija klāt ar savu mašīnu un mani līdz kojām aizveda. Bet tas jau cits stāsts. ;)
This comment has been removed by a blog administrator.
ReplyDelete