Dāvanas

Loģiski, ka gribēju aiziet uz baznīcu. Somu valodā nebūtu tas labākais variants, tāpēc atradu luterāņu baznīcu – Noljakan kirkko, kur esot angliskais tulkojums austiņās. Ierakstīju ziņu forumā, un nu mēs ar Frančesku no Itālijas un Kristal no Honkongas devāmies uz turieni.

Kā vairākas citas baznīcas Joensuu, arī šī ir jauna ēka, nav tradicionālā luterāņu stilā (skat. bildes). Bet viņiem arī tipiskās ir. Interesanti, ka netālu atrodas militārā zona un puse no baznīcas zāles bija piepildīta ar jaunajiem armijniekiem savos spectērpos. :) Iespaidīgs skats. Ja citreiz gadīsies vēl redzēt, nobildēšu.

Sagaidīja mūs laipni, bija pāris cilvēki (mācītājs, armijnieku kapelāns u.c.), kas runāja angliski, bija forši papļāpāt. Mums par pārsteigumu tulks neieradās (t.i., nokavēja) un nekāds tulkojums nebija. Tomēr liturģija viņiem tāda pati kā Latvijā, tāpēc es vismaz sapratu, par ko iet runa. Un mēs varējām dziedāt! Pirms pāris dienām universitātē viena skolotāja aģitēja apmaiņas studentus iet dziedāt uz universitātes kori un teica, ka somiski ir dziedāt ļoti vienkārši. Neviens viņai, protams, neticēja. Un te mēs pārliecinājāmies, ka viņai bija taisnība! Baznīcas dziesmas (dziesmu grāmatās) ir ne pārāk ātras, bet ļoti melodiskas. Man ārkārtīgi patika. Un mūzika skaista – klavieres, ģitāra, kaut kāds saksafonam līdzīgais instruments... Tiešām lieliski! Un mūs pat aizveda mājās ar mašīnu.

 Ak jā, par dāvanām! :) Dabūjām Jaunās Derības somiski militārā stilā un vēl foršo Jauno Derību, kur paralēli iet somiskais un angliskais teksts. Bet pirmā Ziemassvētku dāvana bija Jēzus. (Hehe, vienkārši vienā bērnu pasākumā nesen dzirdēts, tādas man asociācijas ar vārdu „dāvana”.)

Diemžēl tā pagaidām bija vienīgā reize, kad biju Somijā uz dievkalpojumu. Divas pēdējās reizes nokavēju autobusu. :( Par to var lūgt, lai neatkārtojas...

OPKO

Lielisks nosaukums, vai ne? Salīdzinot ar LKSB, man vairāk patīk. Aļona saka, ka smieklīgi skan. Bet es pieradu, un skan forši. Tātad OPKO, pilnā nosaukumā „Suomen Evankelisluterilainen Opiskelija- ja Koululaislähetys”, ir, tāpat kā LKSB Latvijā, daļa no starptautiskās kristīgās studentu kustības IFES.

 Esmu jau laikam apnikusi viņiem visiem ar e-pastiem, bet beidzot esmu iekšā. :) Vienkārši, kad mēģināju pagājušajā semestrī uzzināt par OPKO darbību Joensuu, izrādījās, ka nekas nenotiek, jo nav vairs darbinieks. Un es ļoti bēdājos un biju neapmierināta (lekciju par „svēto neapmierinātību” dzirdējāt? ;-) ), bet galu galā cits darbinieks – Jouko – parādījās un es biju uz pirmo komandas tikšanos.

Jouko saka, ka bija laiki, kad viņi bija padsmit cilvēki grupā, bet tagad izveidojās divas citas kristiešu grupas te, un OPKO studentu skaits saruka. Žēl gan. Bez Jouko, kas agrāk bija vienkārši dalībnieks, mācījies Bībeles skolā, arī universitātē ekonomiku un tagad jau doktorantūrā un piestrādā par skolotāju lauku skolā, kad vajag, bija vēl divi džeki. Markus (Somijā arī ļoti populārs vārds, tikai ar vienu –s, protams) studē vienā no tehnikumiem kaut ko ar biznesu saistītu, Pentti vakarskolā mācās krievu valodu. :) Šeit, Joensuu, tas var noderēt, jo Krievijas robeža nav tālu un krievu samērā daudz. Dažreiz var pamanīt kādus uzrakstus krieviski (piem., „Комиссионный магазин”). Tas tik jauki ar kristiešiem, ka redzi cilvēku pirmo reizi, bet pēc pāris minūtēm jau sauc par draugu. Pilnīgi "savējie". :)

Kā var redzēt pēc vārdiem, visi trīs somi, bet manis dēļ runāja pārsvarā angliski. Mēs padziedājām dažas dziesmas somiski un angliski (Jouko spēlē ģitāru), lūdzām, studējām no Bībeles 1. Pētera vēstuli un pļāpājot dzērām tēju ar saldumiem (kur nu bez tā ;) ). Tāds iepazīšanās vakars. Citreiz izjautāšu, ko viņi agrāk ir darījuši un kā uz āru gājuši. Jo situācija savādāka nekā Latvijā. Viņiem atļauts tikties luterāņu draudzes namā, luterānu konfesijas organizācija. Kaut gan Somijā tā nav problēma, jo lielākā daļa ir luterāņi. Te, Austrumsomijā, arī pareizticīgo daudz. Noteikti jums pastāstīšu, kad uzzināšu par Joensuu OPKO pieredzi vairāk. Varbūt Latvijas pieredze viņiem kaut kā noderēs...

Kaut kad aprīļa beigās būs Austrumsomijas OPKO grupu nometne, kādā citā pilsētā. Ja vien varēšu, gribētu piedalīties. Un jāizdomā, kā doties uz "Undivided 2012" konferenci Ungārijā.

OPKO tikšanās bija pirms 6 dienām, bet mēs jau paspējām kopā aiziet uz boulingu, biljardu, ieplānojām doties uz internacionālo Bībeles studiju grupu nākamnedēļ, dabūju palasīt grāmatu un kādreiz varētu aizbraukt pie Pentti ciemos. Viņam ir suņuks Pepi. :) Un bez tam Jouko dzīvo blakusesošās kojās, tā kā man bija ļoti ērti ar viņu mašīnā braukt vakarā no cita rajona. ;)

Ja jums nav grūti, lūdziet par vietējo OPKO grupu, lai Dievs piepulcina vēl kādus studentus, varbūt lai atnāk tie, kas iepriekš darbojušies. Un lai mēs esam pietiekami drosmīgi, aktīvi un Tēvam paklausīgi. Lai Jouku gudrība, kā te visu vadīt. Āmen.

University of Eastern Finland

Tā ir ļoti jauna iestāde, dibināta tikai 2010. gadā un man ir tas gods pavadīt te 4 mēnešus. Faktiski Austrumsomijas universitāte veidojās apvienojoties 3 mazākām universitātēm Kuopio, Joensuu un Savolinna pilsētās un tagad ir viena no 6 vai 7 lielākām universitātēm Somijā.

Studēt Somijā ir interesanti. Kursi nenotiek visa semestra garumā, bet ierobežotu laiku, kādus 1,5-2 mēnešus. Citi tikai dažas dienas, ja ir vieslektors no citas valsts. Man būs tāds kurss - „International forest policy”. Tas viss nozīmē, ka var būt nedēļas, kad katru dienu pa 3-4 lekcijas/praktiskie darbi, un var būt tukšumi. Aptuveni 2 nedēļas pēc kursa beigšanas ir 1 eksāmens, vēl pēc kādām 2 nedēļām otrais. Var iet uz jebkuru, vai arī pārrakstīt 2. dienā.

Pastāv WebOodi sistēma (kā LUIS Latvijas augstskolās), kur elektroniski reģistrēties kursiem, eksāmeniem, var redzēt visu kursu katalogu un savu eksāmenu atzīmes. Un ir Moodle sistēma (pat nosaukums kā mums!), kur ir neklātienes kursi un visādi studiju materiāli.

Markku Ropo rāda, kā alnis apgrauž priedītes

Bakalaura/maģistratūras studijās ir noteikti obligātie kursi, bet ir liels izvēles kursu īpatsvars. Pie tam izvēlēties var pilnīgi jebko, ko universitāte piedāvā – arī no citas fakultātes kaut ko pilnīgi nesaistītu. Un vēl var nākt uz lekcijām kā brīvklausītājs, t.i. būt klāt, bet nepildīt mājasdarbus, nerakstīt eksāmenu un kredītpunktus nesaņemt. Es tādā veidā ņemu vienu sarežģītu kursu „Forest resourse assessment, management and planning”, jo tas ļoti daudz pārklājas ar citiem kursiem, kuros plānoju iegūt kredītpunktus. Jā, pateicoties tik brīvai apmeklēšanas sistēmai, bieži gadās, ka divas lekcijas notiek vienlaicīgi un ir jāizvēlas, uz kuru iet. Bet visu var sarunāt ar pasniedzējiem, ļoti draudzīgi. Bioloģi vispār traki līdzīgi mūsējiem. Mežzinātņu fakultātes koordinators Markku Ropo (skat. bildi) pat pēc izskata man liekas līdzīgs mūsu profesoram Guntim Brūmelim. :) Pasniedzēji arī lieto e-pastus un elektroniski atbild. 

Sarunāt tiešām var jebko. Man, piemēram, pēc kāda laika būs kurss „Advanced Geographical Information Systems”, ļoti līdzīgs tam, kas šajā semestrī man paredzēts Latvijā. Bet ir divas problēmas: pirmā – šeit tiek izmantota programma ArcGIS, kuru es pat redzējusi nebiju, jo Latvijā lietojam bezmaksas programmu QuantumGIS, un otrā – par kursu dod par vienu kredītpunktu mazāk nekā man nepieciešams. „Advanced” GIS nozīmē, ka kurss ir „advancētāks”, t.i. nepieciešamas priekšzināšanas darbā ar programmu. Iepriekšējais viņiem bija GIS pamatkurss. Tātad risinājums manām problēmām ir: es reģistrējos Moodle vidē GIS pamatkursam, patstāvīgi apgūstu lekciju materiālus (tādā veidā būšu tajā pašā zināšanu līmenī kā vietējie studenti) un izpildu praktiskos uzdevumus, par ko dabūšu papildus 1 kredītpunktu „advancētajam” kursam. Superīgi, vai ne? :)

Pat neklātienes kursiem. Jā, man pašai tagad būs viens reāls WEB-kurss! Ekotoksikoloģija. Nevienas klātienes tikšanās ar skolotāju. Un nebūtu nemaz iespējams, jo to organizē Kuopio pilsētas filiāle. Viss sākās ar to, ka katram studentam jāuzraksta pus-lapas garumā pārskats par kādu ekotoksikoloģisko problēmu un jāieliek Moodle vides forumā. Citi studenti to lasa un vajag komentēt. Tāda neklātienes diskusija. Tad ir pieejamas vairāku lekciju prezentācijas, mazie teksti pa vidu. Kādā brīdī jāraksta eseja. Visu laiku var jebkādas neskaidrības atrisināt forumā. Ir pat dažu lekciju audio ieraksti! Kā notiek eksāmens es gan neatceros. Nu baigi kruti, vai ne?

Bosco, Vasiliki, Annie un Francesca. Fonā Carelia un Aurora.

Universitāte sastāv no vairākām vienā vietā izvietotām nelielām ēkām ar superīgiem nosaukumiem – Aurora, Borealis („Aurora borealis” nozīmē „ziemeļblāzma”), Carelia, Natura, Futura, Educa utt. Kādas padsmit ēkas. Un lekcijas, protams, notiek dažādās ēkās. Lekcijas normāli ilgst 1,5 stundas, 30 min pārtraukums, tāpat kā LU. Agrākā lekcija ir 8:15, vēlākā beidzas 17:45.

Interesants priekšmets ir „Introduction to forest protection in Finland”, kur runā par meža aizsardzību pret kaitēkļiem – kukaiņiem un sēnēm (tātad nekā kopīga ar kursu „Augu aizsardzība” Latvijā). Bija 1 dienas ekskursija uz mežu, lekcijas un būs 2 praktiskie darbiņi, t.i. sugu demonstrācijas. Jāmācās sugu latīniskie nosaukumi. :) Ir laboratorija, kurā jebkurā laikā var nākt un skatīties paraugus binokulārā mikroskopā vai kā savādāk. Es uzreiz sajūtos kā mājās. ;-) Kolkas atmiņas uzpeldēja. Pat aprakstītas sugu eksāmens kaut kādā ziņā līdzinās Kolkas slavenajiem hop-testiem. Nu redzēsim. 

Datorklases ir foršas (monitori MILZĪGI!!!) un tās visu laiku stāv vaļā, var iet, kad gribās. Tā ir labāka alternatīva daudzajiem bibliotēkas datoriem, jo tur gandrīz vienmēr tik un tā viss aizņemts. Bibliotēka liela un smuka, bet lietot to vēl īsti nemāku. Zinu tikai, ka grāmatas var pašam pasūtīt un paņemt, nav bibliotekāre jātraucē. Vispār ļoti augsts uzticības līmenis Somijā. Katrā universitātes ēkā ir garderobe, bet to neviens nepieskata. Jo neviens jau neko svešu neaiztiks. Bet, ja gribās ko svarīgu vai neērti līdzi velkamu uzglabāt, Carelia ēkā ir aizslēdzāmie skapīši, pā tā bagāžai stacijās.

Ēdnīcas ir vairākās ēkās, bet par to cita reizē.

PS: Ja jums vēl kādi jautājumi, rakstiet!

Vienkārši KOJAS

Kojas, manuprāt, ir atsevišķa tēma, ko stāstīt. Te viss ir interesanti un neparasti.

Sākot ar tikšanu iekšā. Nav nekāda sarga, neviena, kas pieskatītu, kas tiek kojās iekšā. Tikt var divējādi  - ievadot durvju kodu (4-ciparu) vai atslēdzot ar savu atslēgu. Dodamies uz savu stāvu un atslēdzam durvis ar to pašu atslēgu. ;) Dzīvoklīt’s sastāv no 3 istabām un kopējā gaiteņa, virtuves, dušas un tualetes. Viss baigi smukā stāvoklī.

Istabiņa tiek atslēgta ar iepriekš minēto UNIVERSĀLO atslēgu. Platība ir milzīga, mēs Latvijā gandrīz tikpat lielā istabiņā trijatā dzīvojām!!!  Te ir gulta, bet bez veļas, spilvena un segas, plauktiņi, skapis, liels galds ar atvilktnēm pie loga un krēsls ar ritentiņiem. ;) Gandrīz baltas sienas. Patukšs... Bet vismaz silts. Lai nebūtu tik nedzīvi salīmēju Latvijas pastkartītes. Varēs arī ciemiņiem piedāvāt paņemt sev kādu. :)

Atslēgas bildē redzat bez atslēgas piekariņa arī tādu melno... autobusu karti. :) Jā, parasta nepersonalizētā braucienu karte, tur var ielādēt mēneša biļeti vai laikam citādas arī. Un vēl tur ir mana mazā zaļganā gumijiņa, lai var uzlikt uz rokas atslēgu, lai nejauši neieslēgtu istabiņu, ka netieku iekšā. Jo durvju mehānismam ir 2 stāvokļi - slēgts, kad mazais pimpucīts ir augšā un atvērts (lejā).

Virtuvi pilnīgi aprīko ar mēbelēm Joensuun Elli, kompānija, kas ir atbildīga par kojām. Te kojas nemaz nav universitātes lieta. Tāpēc arī dzīvot var jebkurš, arī ģimenes ar bērniem te ir. Viss pārējais, ko viens var iedomāties, virtuve ir atrodams pateicoties Tuire, manai dzīvokļa biedrenei, kas te dzīvojas jau 6 gadus!

Dušā man patīk krāna sistēma – atsevišķi regulējama ūdens temperatūra un atsevišķi – plūsmas stiprums. Un vispār smuki. Un nav vairs jāgaida rindā, kā Latvijas kojās.

Ir arī balkons, es teiktu, lodžija, tikai bez stikliem. Bet tagad ziemā tur viss apsnidzis un nav ko darīt.

Pa logu paveras skats un citu māju (dzīvoju 4-stavu ēkā, starp citu, 3. stāvā), mazu ieliņu, kokiem (putniem un vāverēm?), automašīnām pagalmā un atkritumu konteineriem. :) Te atkritumu šķirošana ir ļoti svarīga – izdala bioatkritumus, papīru, kartonveidīgos atkritumus (sulas pakas) un pārējo.

Tualete...

Vēl ar universālo atslēgu var atslēgt riteņu glabātavu, citu mantu glabātavu (gandrīz pagrabs), veļas mazgātavu (laikam arī pašas veļās mašīnas..., neesmu vēl lietojusi) un saunu. Jā, katrā somu dzīvoklī/mājā jābūt vismaz 1 saunai. Markusam sava ir. Te ir kopīgā. Nu nez vai iešu, traki nepatīk karstums + bez brillēm neko neredzu.

Un tualetē pie sienām mums ir smukās kosmosa bildes. Interesanti, no kurienes. Jāpaprasa Tuire, kurš te bijis astronomijas fans. :)

Tā nu mēs pagaidām esam divas iedzīvotājas, pie Tuires gan bieži nāk ciemos draudzene Marjo (arī somiete), kura trešajā istabiņā arī tos 6 gadus nodzīvoja un tikai pirms neilga laika izvācās.

Iepazīstot Joensuu, sākot ar Rantakylä

Viena meitene teica, ka esot apmaldījusies visās pilsētās, kur viņa ir bijusi, izņemot Joensuu. Nu, tas nav mans gadījums, es varu apmaldīties arī šeit. :)

Nākamajā rītā pēc atbraukšanas uz Joensuu izdomāju, ka jāsāk iepazīties ar savu rajonu. Pie sienas mums bija karte, uz kuras bija uzzīmēta zvaigznīte. Mani „tutori” (jeb 2 somu studentes, kas palīdz mums iedzīvoties svešā vidē) norādīja uz to un teica, ka te mēs esam. Nu jā, Latolankatu iela, viss pareizi.

Paņēmu līdzi karti un orientējoties no norādītās vietas devos vienā virzienā pa rajona galveno ielu, vēloties atrast vietējo baznīcu. Nebiju droša par mērogiem, bet likās, ka 15 min aizņems ceļojums līdz baznīcai.

Jo tālāk es gāju, jo lielāka sajūta, ka esmu mežā. Daudzstāvu māju nav daudz, pārsvarā vienstāva un koki apkārt. Citviet tikai koki... Vienā vietā kāds zirgu skriešanas laukums. Kāds sporta centrs. Veikaliņš. Mājas dažreiz vēl nedaudz rotātas Ziemassvētkiem. Mašīnu nav daudz.

Nogāju jau kādas 30 min, bet baznīca nav rādījusies. Jocīgi. Tad vienā ielas pusē sācies tāds smuks mežiņš... pie upes!!! Skatoties pēc kartes te nekādai upei nav jābūt! Tad es vēlreiz aplūkoju karti un konstatēju, ka esmu aizgājusi pretējā virzienā. :) Tutori nedaudz nepareizi norādījuši koju atrašanās vietu.

Uzraksts atpūtas zonā pie upes

Un tomēr esmu pateicīga Tētim, ka aizgāju tik tālu. Vieta brīnišķīgi skaista, ceru te vēl paslēpot. Ir tilts pāri upei tālāk. Kaut kāds atpūtas centrs, kurš, izskatās, ka ziemā varbūt arī nedarbojas. Un nedaudz tālāk paejot nonācu līdz citai baznīcai, kas nu gan tipiska izskatās. Biju domājusi, ka tik tālu neaiziešu, kad skatījos, kādas baznīcas ir Joensuu. Bet nav nemaz tik tālu un var ar autobusu aizbraukt.

Tam-param-pam-pam! Tampere!

Kādas 5 stundas mēs ar Markusu esam pavadījuši Tamperes centrā. Pilsētas novietojums pie upes Tammerkoski un starp diviem lieliem ezeriem deva iespēju tai attīstīties kā industriālai pilsētai ar daudzām fabrikām. Atšķirība starp ezeru augstuma v.j.l ir 18 metri, līdz ar to upīte ir traki ātra. Tas izmantots HES būvniecībai, kas joprojām darbojas un nodrošina elektrību visai pilsētai un rūpnīcām. Liela daļa no rūpnīcām vairs nedarbojas, bet iekšā ierīkoti muzeji un restorāni. Daļa joprojām aktīvi ražo, kā piemēram papīra rūpnīca pašā pilsētas centrā. Izskatās tiešām jocīgi. :) Ezeri arī spēlē nozīmīgu lomu, vismaz tas, kurš atrodas uz ziemeļiem stiepjas ziemeļu virzienā ļoti tālu – ar laivu var pussomiju pa to nobraukt! 

Tamperes pilsētas teritorija ir ārkārtīgi liela, daudz lielāka par centru un tuvākajiem rajoniem. Pluss tajā ir tas, ka izmantojot vienkāršo pilsētas biļeti var mērot tālu ceļu un apskatīt jaunas vietas vai satikt radus un draugus.

Vispār pilsētā, vismaz centrā ir pamaz mašīnu, visi brauc vai nu ar riteņiem, vai ar autobusiem. Nesalīdzināt ar Rīgu. Neizskatās, ka sastrēgumi Tamperē būtu tik parasta lieta kā pie mums.

Tampere ir iesaistīta arī vēsturiskos, politiskos notikumos, te notikušas svarīgas un asiņainas cīņas, „baltie” pret komunistiem utt. Te arī sākusies demokrātijas ieviešana, attīstījās feminisma kustība. Rūpnīcas vajadzībām pirmo reiz tika pielietots elektriskais apgaismojums, kas tālāk izplatījās pa visu Somiju.

Nekur daudz iekšā neesam bijuši. Iegājām vienā lielā baznīcā, kuras arhitektūra nav tik tipiska Somijai, bet man ļoti patīk šie akmens bluķi. Iekšā ir vairākas slavenas freskas, vispār ļoti daudz apzīmēta. Vēl esam bijuši vienā skatu tornī, bet tā kā atsāka snigt, neko tālu nevarējām redzēt. Bet pasēdējām lejā kafejnīcā. Pa ceļam uz šo torni gājām caur vēl vienu krutu Tamperes rajonu, kur dzīvo bagātnieki, vai nu bohēmas pārstāvji. To agrāk, protams, vairāk varēja redzēt, kad sociālie slāņi bija daudz vairāk atdalīti. Strādnieku slānis bija īpaši liels Tamperē, viņi arī tādas tipiskas mājiņas būvēja un veselu infrastruktūru ar tām – savas skolas, baznīcas... Un bagātniekiem viss atsevišķi. Par rajonu runājot – atrodas un kārtējā reljefa paaugstinājuma, tā kā atkal Tampere izskatās pēc divlīmeņu pilsētas. Parasti mājām ir viens pazemes stāvs un divi augšā. Ir mājas (iela) „kalna” virsū un ir uz nogāzes – atkal 2 līmeņi. :) Un skati, protams, brīnišķīgi. Tikai laiks bildēm nepiemērots.

Divlīmeņu pilsēta...

 

Pilsētā ir ļoti attīstīta Esperanto-kustība. Gājām netālu no Esperanto kluba, bet izvēlējāmies neiet iekšā, jo tur nav ko redzēt, tikai bibliotēka viņiem liela. Tāpēc arī pilsētas bibliotēkā var atrast grāmatas Esperanto valodā.

Divlīmeņu pilsēta

Tā es Tamperi nosaucu, kad no rajona Hervanta atbraucām uz centru un konstatēju, ka arī tur vērojamas „divlīmeņu iezīmes”. Bet sāksim ar Hervantu.

Ar Markusu no lidostas atbraucām un autoostu, kur pārsēdāmies uz vietējo autobusu un devāmies uz rajonu, kur viņš dzīvo. Un, ja Tamperē kopumā ir pāris simti tūkstošu iedzīvotāju, tad Hervantā no tiem dzīvo 40 tūkstoši! Nu jau vairāk kā visā Rēzeknē!!! Pēc izskata gan tā nevar pateikt. Markus arī piekrīt. Jā, vairākstāvu mājas pamatā – 7-10 stāvi aptuveni, neskaitīju. Bet pilnīgs klusums un sajūta, ka esi mežā. :) 

Autoceļu ir ļoti maz, pārsvarā apkārt rajonam un pieved pie autostāvvietām. Tāpēc pagalmā mašīnu un ceļu nav, visi ceļi priekš kājāmgājējiem un riteņbraucējiem! Tāda drošība laist mazus bērnus spēlēties ārā, vai ne?! Tur, kur autoceļi tomēr ir, gājējiem reti kad nepieciešams tos šķērsot – ierīkoti vai nu pazemes tuneļi, vai pat tiltiņi pāri šosejai! – viena no divlīmeņu pazīmēm.

Riteņbraucēju / gājēju celiņš

Jau minētās autostāvvietas gandrīz nekad Hervantā nav redzamas, bet ir pazemes stāvvietas. Virsū ir tikai maza būdiņa. Rajons ir ļoti jauns, tāpēc to centās būvēt, lietojot jaunākās tehnoloģijas. Līdz ar to zem zemes atrodas ne tikai tādas slēpjamās lietas kā autostāvvietas, bet arī baseini, saunas un viss kaut kas cits. Un augšā tāpat tikai maza vienstāva ēka. :)

Bez dzīvojamām mājām rajonā, protams, atrodas visi nepieciešamie veikali un iestādes, pat tehniskā augstskola un viena universitāte. Ēku dizainu pārsvarā izdomājuši divi arhitekti, tāpēc viss veido nedaudz vienotu kompleksu ar apaļīgām formām – noapaļotiem stūriem. To visu mēs esam redzējuši, izstaigājot rajonu no plkst. 22iem līdz 24iem „vakarā”. Nez kāpēc cilvēku uz ielām nebija? :) Bet Somijā tā ir, viņi vakaros vienmēr klusi sēž mājās, svarīgi ir cienīt vienam otru un netraucēt.

Rajonā pilns ar parkiem, ko es sauktu par mežaparkiem – nekas nav stādīts, bet gan atstāts neizcirsts mežs un ir taciņas. ;) Rajons būvēts uz meža teritorijas, pat nekāds ciematiņš tur nav bijis, viss celts no nulles. Tuvumā ir divi ezeri ar peldvietām. Bijām pie viena no tiem. Tur pie krasta nodrošināta ūdens cirkulācija, tāpēc virsma neaizsalst un var ziemā peldēties. :) Arī Joensuu ir tāda vieta. To sauc par polārlāču klubu – šos aukstummīlētājus. Protams, sauna blakus. Ir dabas taka pie ezera, slēpošanas trases... Vecāki cilvēki slēpo mazāk, bet šeit ārkārtīgi populāra ir nūjošana. Ja aiziet uz mežaināku teritoriju, ik pēc 10 min sastop kādu nūjotāju. :)

Hervantas ūdenstornis,

augšējā daļā ir kafejnīca.

Markus ir sajūsmā par dzīvošanu Hervantā un es to pilnībā saprotu. No viņa dzīvokļa balkona lieliski ir aplūkojams bērnudārza rotaļu laukums, tā kā viss nākotnes dzīvei ir nodrošināts. Labi, pietiks par Hervantu...Vispār Markus par to daudz, daudz vairāk stāstījis, bet nu jau nedēļa kā pagājusi, neatceros īpaši daudz.

PS: Visas bildes no interneta.

Pamatu pamati

Sapratu, ka jāsniedz arī pamatinformācija par sevi, lai visiem viss būtu skaidrs. Tātad:

Latvijā es studēju Rīgā, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē, bioloģijas maģistra studiju programmas 1. kursā (kopā jau ceturtais gads iet). Braukt ERASMUS studentu apmaiņas programmā iespējams tikai vienu reizi gadā un es izlēmu, ka vislabākais laiks ir tagad.

Mūsu fakultātei ir kontrakti ar vairākām Eiropas universitātēm. Mana studiju joma vairāk ir meža ekoloģija, tāpēc ierobežoju savu izvēli līdz valstīm, kuru teritorijā mežs ir līdzīgs Latvijas mežam. Turklāt visa Latvijas meža inventarizācijas, izpētes, aizsardzības sistēma pārsvarā balstās uz Zviedrijas un Somijas pieredzi. Tātad studijas tur man varētu būt vairāk praktiski noderīgas. Izpētīju piedāvātos kursus, kā arī zināju vienu meiteni no mūsu fakultātes, kas studējusi Joensuu pirms gada, un izvēlējos Joensuu, ko pat sauc par Eiropas mežu centru. Neliela pilsēta Somijas austrumos (Karēlijā) – 73 tūkst. iedzīvotāju, 12. lielākā Somijā. Šeit ir arī bioloģija, bet man sanāca izvēlēties kursus tikai no mežzinātņu programmas, biologi nepiedāvā neko īpaši interesantu. 

Uz Somiju atlidoju 4. janvārī. 10. janvārī sākās orientācijas dienas (3 dienas) un jau 11. janvārī gājām uz praktisko darbu. Atgriezties uz Latviju biju plānojusi maija vidū, bet droši vien, ka sanāks ātrāk. Dzīvoju kopmītnēs un braucu ar autobusu.

Karte!

Te nu es dzīvoju (kojas):

http://kansalaisen.karttapaikka.fi/kartanhaku/osoitehaku.html?e=645127&n=6945848&scale=8000&lang=fi&mode=rasta


Var spiest "-" pogu un redzēt pilsētas plānu vai arī spiest "Ilmakuva" pogu, lai ortofoto karti redzētu.

Dabas pēdās...

Viss, kas saistīts ar dabu te, Somijā, man ļoti patīk. Tiešām ezeru zeme, kas man, kā Latgalē dzimušajai, skan tuvu un patīkami. Tamperes pilsētas teritorijā vien ir vairāki DESMITI ezeru! Un tā skaitās tikai pilsēta, rajonā jau ezeri mērojami simtos. No vienas puses tas attaisnojams ar to, ka Tamperes teritorija ir ārkārtīgi liela, saplūstot kopā vairākām mazpilsētām ar lielo industriālo centru, tā kā uz pilsētas robežas pusi ir gandrīz pilnīgi lauki. Foršais tajā ir, ka nopērkot parasto pilsētas autobusu var nobraukt vismaz 100 km vienā virzienā un joprojām pa to pašu cenu, ko vienu pieturu. :) Komiski, bet fakts. Markus stāstīja, ka tā mēdza darīt. Bet tomēr arī pilsētas centrālajā daļā un tuvākajos rajonos ir daudz ezeru. Vienu no tiem vācu tūristi vienmēr sauc par jūru, jo otru krastu tiešām nevar redzēt, kam tā arī vajadzētu būt, ņemot vērā, ka šis ezers vairāk atgādina ziemeļu-dienvidu virzienā izstieptu ezeru sistēmu, kas stiepjas gandrīz pusi no valsts garuma. Un to var ļoti jauki pabraukt ar laivu! Markus tā veselu nedēļu uz priekšu brauca. Ezeru un upes dēļ temperatūra Tamperes centrā ir ievērojami augstāka, nekā rajonos – ja lidostas apkārtnē un Hervantā viss bija samērā ar sniegu klāts, tad Tamperes centrā sniegs jau pamatīgi izkusis.

Reljefu galvenokārt ir veidojis ledājs. Arī Latvijā it kā ir, bet šeit tas ir daudz izteiktāk. Uz melniem un ļoti cietiem iežiem, pēc Markusa teiktā var redzēt smukas švīkas – metamorfie ieži tātad. :) Kaut gan, kā tie varētu saukties, es nu pavisam nevaru atcerēties. Pasakiet, kas zina. ;) Toties ieži ļoti smuki, bieži veido klintis un vispār ir visur pamatā. No tiem mēdz taisīt skulptūras, bet ēku celtniecībā izmantoja reti, jo tie ir ļoti grūti apstrādājami. Dažas pilis no tādiem neapstrādātiem gabaliem taisītas, saliekot atbilstošas formas kopā un aizlipinot caurumus ar cementu. Tā, protams, Markus stāsta, neesmu redzējusi. Latvijā iegarenas formas pakalniņu, kuram iekšā ir smilts un kas veidojies ledāja kušanas rezultātā, sauc par osi. Nezinu, kā tos sauc Somijā, bet tur tādi veidojumi – ļoti garas „kalnu” grēdas – kas veidojās no ledāja kušanas laikā upes atnestām smiltīm, sastopami ļoti bieži un tiek smuki izmantoti ceļu būvēšanai. Tas ir ļoti ērti - auto- vai dzelzceļu vairs neapdraud tuvumā (lejā vai nogāzē) augošie koki. Tāpēc es arī brīnījos, ka koki bija tik tuvu vilciena logiem. Un vēl ledājs ir veidojis kanjonus, kuros citreiz ir, citreiz nav upes. Atsegumos redzami iepriekšminētie melnie metamorfie ieži. Tamperes centrs, protams, ir līdzens, arī Rantakylä, Joensuu rajons, kur manas kojas atrodas, ir diezgan ”plakana” vieta, bet Hermanta, Markusa dzīvojamais rajons Tamperē, tiešām ir ļoti paugurains un ar kanjoniem. Baigi smuki. Citā Tamperes rajonā tās osveida reljefa formas veido veselu kompleksu (līniju), tūristu un slēpotāju/nūjotāju ļoti iecienītu. Līdz ar to šis rajons atrodas augstāk par citiem un pat no ne tik augsta tornīša paveras skats ne tikai uz Tamperi, bet pat uz citām pilsētām. Diemžēl laikā, kad mēs ar Markusu bijām augšā, atsāka snigt un neko tālu redzēt vairs nevarēja.

Somija. Boreālā zona. Tātad arī boreālais mežs – priedes un egles, jaunākās meža stadijās nāk klāt bērzi un alkšņi. Bērzu sugu, Markus saka, esot vairāk nekā pie mums (Latvijā četras). Un dažas arī ievestas. Latvija, savukārt, var lepoties ar to, ka dabiskajos mežos mums nav nevienas svešzemju koku sugas, tikai ja kāds to iestāda savā privātajā mežā. Līdz ar šo boreālo zonu man visu laiku šķiet, ka DZĪVOJU MEŽĀ, jo gan Hervantā, gan Rantakylä teritorijā, gan Tamperes centrā parkus veido brīvā veidā augošas egles, priedes un bērzi. Pat Rīgas un Kolkas pagalmos neaug priedes, bet te ik uz soļa. Loģiski, boreālā zona, nekas cits normāli neiztur, bet vienkārši neparasti. Protams, eksistē daži „normālie parki” ar pāris lapu kokiem, krūmiem, koptiem zālājiem un puķēm, bet ziemas sezonā tie nav tik pamanāmi. Un tomēr „mežaparki” man patīk daudz vairāk. :) Un vēl privātmāju pagalmiņos, vismaz te, Rantakylä galā, cilvēki mēdz audzēt ciedrupriedes. Ļoti smuki izskatās, un vāverēm laikam prieks.

Par vāverēm runājot... ;) Markus teica, ka Tamperē tādu esot daudz un tās var barot no rokas. Nebiju gaidījusi šādu parādību Somijā. Forši! Gājām caur kārtējo „mežaparku” uz kārtējā osveida pakalniņa un redzējām vāveres pēdas uz sniega. Laikam pirmo reizi mūžā. Ko nu pēdas, es pašu vāveri dabā neesmu redzējusi, vismaz normāli saskatāmā attālumā nē... Pēc pirmās nakts kojās no rīta pienācu pie loga un paskatījos uz priedēm. Likās, ka tur kāds putns (dzenis?) ātri pavirzījās pa stumbru uz augšu, bet pēc mirkļa bija skaidrs, ka vāvere!!! Juhū! Nevarēju aiziet prom, stāvēju un skatījos līdz vēl viena vāvere parādījās. Tik skaisti! Tas lēkāja no koka uz koku un, ja attālums pa lielu, nokāpa lejā un skrēja pa zemi. Liekas, ka tām nav būtiski, skriet ar galvu un augšu vai uz leju. Nu gan laikam nagi asi! :) Tā kā milzīgs paldies Tētim pa šo mīlīgo skatu no rīta! Tā noteikti nebūs vienīgā reize, kad redzēju vāveres uz šīm priedēm, jo zem kokiem tām uzbūvētas divas mazas mājiņas! Mans mazais mērķis šajā semestrī – nofotografēt kādu vāveri. ;)

Kāda vārna, šķiet, vairākas reizes gribēja uzbrukt vāverei. Vai tas tā varētu būt? Un kāpēc? Vispār vārna pagaidām man ir visbiežāk sastopamais putns. Tamperē redzēju kādu mazputniņu bariņu, iespējams, zvirbuļi, citā vieta lielās zīlītes. Un vienā brīdī, kad aizdomājos par putniem, ka neesmu tādu vēl daudz redzējusi, virs galvas nolidoja žagata. :) Markus saka, ka Tamperes ezeros mēdz būt ļoti daudz putnu.

Un vēl te ir ļoti daudz suņu. Kaķus vēl neesmu redzējusi un diez vai uz ielām redzēšu. Bet visiem suņiem ir saimnieki, daudz šķirņu suņu. Visās taciņās ir suņu pēdas. Brīnišķīgi, vai ne? Un suņiem Somijā noteikti patīk, te ir kur staigāt. :) Rekords bija Pieksämäki dzelzceļa stacijā, kur iekšā vienlaicīgi bija četri suņi. Visi labi audzināti, tāpēc nepatikšanas netaisīja, tikai klusi smilkstēja, vēloties tuvak satikt viens otru...

Snieg. Cik tomēr ārkārtīgi snieg!

Cik tomēr ārkārtīgi man patīk šis Ojāra Vācieša dzejolis. Bet vēl vairāk man patīk, ka priekš manis ziema beidzot ir sākusies te, Somijā, kur ir īsts sniegs uz zemes un arī no debesīm nākošo neviens nesauks par lietu. Kaut gan somi slapju sniegu nesauks par lietu. Tam ir savs speciāls vārds. :) Markus teica, ka somu valodā ir vairāki desmiti vārdi priekš sniega un viņš pats zin kādus desmit! Es biju domājusi, ka tas attiecās tikai uz kādām tālām ziemeļu tautām, bet re, arī somu valodā ir. Es palūdzu pierakstīt un apsolīju iemācīties vismaz šos:

lumi – sniegs (balts un sauss)

sohjo – slapjš sniegs

loska – arī slapjš sniegs, bet netīrāks

räntä – krītošais sohjo (Somi saka, līst (lietus) – „Sataa (vettä).” un  „līst sniegs” – „Sataa lunta.” Tādējādi „snieg slapjš sniegs” ir „Sataa räntä.”)

Perfektāk nevar – Bonvenon en Tampere!

Jeb „Laipni lūdzam Tamperē” Esperanto valodā bija pirmie vārdi, ko dzirdēju no Markusa, kas sagaidīja Tamperes lidostā. Ak, ar vīriešiem tomēr tik vienkārši – vienu reizi pasaka un viss skaidrs. Un es tik nebiju droša, vai tiešām sagaidīs laikā, vai sanāks atpazīt utt. Bet viss tik gludi sanāk. Un par visu visu padomāts. Novēlu ikvienam tādu sagaidītāju un gidu. ;) Nu, viņam ciemiņu uzņemšana nav jaunums, kādas 2 reizes mēnesī viņa dzīvoklī parasti kāds paliek. Tā ir tiem esperantistiem, kas ir Pasporto Servo dalībnieki (speciāla programma, kurā piesakās esperantisti, kas ir ar mieru citiem ceļojošiem esperantistiem iedot naktsmājas bezmaksas un varbūt kaut ko vēl). Iesaku visiem mācīties Esperanto valodu, ar 3 mēnešiem neintensīvas mācības pietiek, lai rakstiski un bišķiņ mutiski komunicētu, pēc gada jūs jau esat normāls valodas pārzinējs un varat runāt par jebko. (Neslēptā reklāma. :) )

Autobusa 24 stundu karte man jau bija nopirkta, plāns nākamajai dienai sagatavots, pilsētas karte un tūristiskais bukletiņš krievu valodā uzdāvināts... Bija kāds, kas varēja vilkt 20 kg smago somu (beidzot!) un nepārtraukti pļāpāt. Markus saka, ka par dažādu Somijas reģionu pamatiedzīvotājiem ir izveidojušies stereotipi, un viņa gala cilvēki esot lepni, uz konkurenci tendēti un runātīgi (kas citiem Somiem galīgi nav raksturīgs). Savā ziņā taisnība ir, vismaz par runāšanu. bet man, kā „tūristam” no tā liels pluss, jo tik daudz informācijas pat no algota gida nevar uzzināt. :) Vispār Markus baigi foršs, liekas, ka nav lietu, ko viņš nemāk, nav studējis, kur nav bijis... Studējis inženierzinātnes, specializējies uz visādu ūdensvadu sistēmām (tāpēc viņam vienmēr ir ko teikt par ūdenstorņiem, ūdens attīrīšanas stacijām utt. :) ), dabūjis jau maģistra grādu, ERASMUSā bijis Tallinā, daudz ceļojis gan Somijā, gan citur, ar darbu saistītās lietās biezi jābūt Krievijā, strādā jau viņš arī kādā pilsētas apūdeņošanas kompānijā, daļēji arī programmētājs, un mikrobioloģija viņam nav sveša, armijā bijis un dažādās pilsētās dzīvojis. Prot daudzas valodas un bija aktīvs esperantists Tamperē studiju gados. Un arī precējies. Un tikai 25 gadi. Pa kuru laiku viņš šo visu paspējis??? Un vēl viņam patīk daba un visādi sporta veidi, daudz ko zina par politiku un vēsturi. Tā kā man tiešām bija perfekts gids. ;)

Kad beidzot atbraucām līdz viņa dzīvoklim, vakariņu un gulēšanas vietā nolēmām iet pastaigāties pa rajonu. 10os vakarā. :) Un ap pusnakti bijām atpakaļ. Baigi forši. Dzīvoklis arī ļoti jauks, nesen izremontēts, nopirkts pa 2 tūkstošiem eiro un vēl divus maksāja remonts, jo iepriekš tur dzīvoja kāda ģimene ar bērniem, kas izdauzīja sienās caurumus un sienas apzīmēja. :) Jaunu remontētu dzīvokli var nopirkt pa 20 tūkstošiem. ;) Vieta baigi superīgā, māja jauna un smuka, pa logu redzams bērnudārzs, tuvumā skola un visas pārējās dzīvei nepieciešamās lietas. Arī divi ezeri, kur peldēties un kam ar riteni braukt apkārt... Vienkārši fantastiski.

Nākamajā rītā vēl paspējām nedaudz pastaigāties un ap pusvienpadsmitiem braucām uz centru. Nedaudz pa vēlu, jo laika muzejiem vairs nepietika, bet tas būs iemesls, lai vēl atgriezties Tamperē. :) Tāpēc pilsētu apskatījām no „ārpuses”, kas man ļoti patīk, neesmu vispār pārāk sajūsmā par jebkādu interjeru (Rundāles pils mani galīgi neiespaidoja), bet arhitektūra man patīk. Turklāt novērot parastu cilvēku dzīvi man ir interesantāk, nekā apmeklēt vēsturiskos pieminekļus pilsētas centrā, līdz ar to mums ar Markusu bija viegli izvēlēties, ko darīt, jo viņam gaume ļoti līdzīga. Bet par pilsētām vairāk tad citā stāstā. Jānoslēdz tikai ar to, ka ēdām visu laiku Somijas tradicionālos ēdienus un dzelzceļa stacijā viss arī bija perfekti skaidrs un ne ar vienu problēmu līdz šim neesmu sastapusies.

Nemanāmā ātrumā...

Pienāca laiks, kad jādodas uz lidostu. Nemaz tik milzīga tā nav, vismaz man nepieciešamā dala nē. Pēc ilgām mokām mēs ar mammu panācām perfekti precīzu bagāžas svaru – 20 un 8 kg. Tik nu daudz „AirBaltic” atļauj. Ātri pienāca laiks atvadīties no mammas un turpmāk laiks skrēja vēl ātrāk.

Lidošana bija diezgan aizraujoša (pirmo reizi lidoju), labā nozīmē, protams. Pirmā atrakcija, pavisam negaidīti bija braukāšana ar autobusu. Nemaz nebiju zinājusi, ka līdz lidmašīnai pasažierus atved autobuss. Tad arī lidmašīna riktīgi ilgi pabraukājās pa laukumu līdz beidzot pacēlās gaisā... Ārā jau vakars, tāpēc novērojām pārsvarā gaismiņas. Labi ja minūti varēja just, ka uzņemam augstumu, pēc tam kaut kad vēlāk nolaidāmies nedaudz zemāk un pāris reizes varēja just, ka ne pārāk horizontāli lidmašīna virzās.Un tas arī viss, nekādas gaisa bedres, ne mākoņi, pilnīgā tumsā (aiz loga) lidojām kopumā 1 stundu 20 min, bet es droši vien nedaudz piemigu pa vidu, jo kad stjuarte kārtējo reiz ierunājās, izrādās, ka tūlīt būs Tampere. Jocīgi. Pilots arī kaut ko runāja angliski, bet švaki bija dzirdams un es neko nesapratu, kā vien ka lidosim sākumā līdz Tallinai un tad griezīsim uz Tamperes pusi, ka arī ka uzvārds bija kaut kāds nelatvisks. Meitenes gan vietējās – Līga un Olga. :) Nolaišanās nebija tik aizraujoša. Vienkārši virzījāmies bišķiņ lejup un vienā brīdī pēc skaņas (un tikai tā!) varēja saprast, ka jau braucam pa zemi. Nekādas piezemēšanās sajūtas... Ar bagāžu smieklīgi – kad Tamperes lidostā gaidīju izbraucot savu bagāžu, biju nedaudz sašutusi, jo visas somas jau izbrauca, bet manējās oranžās kā nav tā nav. Tikai pēc kāda brīža attapos, ka man līdzi nevis parastā oranžā, bet gan lielā melnā soma, kura tāpat kā visas jau sen bija klāt. ;) Nu, gadās...

Somijā jau paspēju pabraukāt ar autobusu līdz un pa Tamperi, jo lidosta ir ārpus pilsētas. Līdzīgi kā Rīgā, pilsētas autobusos ir elektronisko kartiņu sistēma, vienīgi tas uztvērējs, kur pīkstināt, autobusā ir tikai viens, pie vadītāja, tāpēc iekāpt var tikai pa pirmajām durvīm. Līdz ar to kontrolieri vispār nav nepieciešami, visu kontrolē vadītājs. Ļoti saprātīgi. Tomēr Rīgā droši vien šāda izdevīga sistēma tomēr nav iespējama, jo pasažieru pārāk daudz. Tamperē ar autobusiem nebrauc īpaši daudz cilvēku, kaut gan arī ar mašīnām nē, neredzēju nevienu ar mašīnām pārpildītu ielu. Neskatoties uz to, ka Tampere ir trešā lielākā pilsēta valstī! Somijā visi, kas var, brauc ar riteņiem. Superīgi.

Un no Tamperes tālāk es devos ar vilcienu. Nopirku vienu biļeti līdz Joensuu, bet ar pārsēšanos nelielā pilsētiņā Pieksämäki. Pirmais vilciens skaitījās starppilsētu. Nu, tik krutu transporta veidu vēl nebiju redzējusi. Ļoti līdzīgs lidmašīnai. :) Pie katra vagona gan priekšējām, gan aizmugurējām durvīm smuki izgaismots vagona numurs un sēdvietu numuri. Durvis atveras nospiežot pogu, tā kā jaunajos Rīgas tramvajos. Iekšā neliela telpa ar skapīšiem, tualeti utt., tad vēl citas durvis telpai ar sēdvietām, arī ar pogu. Vagona priekšā daudz, daudz brīvas vietas „cilvēkiem ar īpašām vajadzībām”. Nav tā kā mūsu vilcienos. Un tās arī aktīvi tiek izmantotas – bija viens cilvēks ratiņkrēslā, cits ar lielu mopēdam līdzīgu stilīgu braucamrīku (baigi forši, tad cilvēks vairs nejutās tik apdalīts) un viena ģimene ar bērnu ratiņiem. Un visiem pietika vietas. Arī mūsu sēdekļi riktīgi jauki, aprīkoti ar visu nepieciešamo. Un pati braukšana – pilnīgi tāda pati sajūta kā lidmašīnā – nedzird tipisko vilciena riteņu troksni (vēl klusāk un tikpat gludi kā Rīgas tramvajiem) un ātrums vienkārši drausmīgs, pa logu skatīties grūti. Tiešām jāsēž ar atvērtu muti. :) Brauciena sākumā 3 valodās (somu, zviedru, angļu) mums pastāstīja, ka tas ir starppilsētu vilciens, kur un caur ko braucam, kādi pakalpojumi pieejami, arī katru pieturu sauca 3 valodās. Bišķiņ fantastikas filmas sajūta.

Līdz nākamajam, tagad jau reģionālajam vilcienam bija jāgaida 50 minūtes. Tiešām viss ir ļoti viegli atrodams, ar 14 minūtēm pilnīgi pietiktu priekš pārsēšanās, pat ar manu milzīgo somu. Un šis jau bija „savējais” vilciens – nu tā kā Rīga-Zilupe :) - ar augstiem pakāpieniem, šaurām durtiņām un parastiem sēdekļiem. Bet pieturas arī bija sauktas lieliski, tā kā nepabrauktu garām, pat ja nebrauktu līdz galapunktam. Pailgs sanāca brauciens: 2,5 stundas Tampere- Pieksämäki un 2 stundas Pieksämäki-Joensuu. Jocīgi, bet atbraucot vakarā uz Joensuu, dzelzceļa stacija bija jau slēgta – darbalaiks līdz kādiem 18iem, biļešu automāts ir ārā. Nu neko, pēc 20 minūtēm mani turori kopā ar vienu mūsu grupas džeku bija klāt ar savu mašīnu un mani līdz kojām aizveda. Bet tas jau cits stāsts. ;)