Dabas pēdās...

Viss, kas saistīts ar dabu te, Somijā, man ļoti patīk. Tiešām ezeru zeme, kas man, kā Latgalē dzimušajai, skan tuvu un patīkami. Tamperes pilsētas teritorijā vien ir vairāki DESMITI ezeru! Un tā skaitās tikai pilsēta, rajonā jau ezeri mērojami simtos. No vienas puses tas attaisnojams ar to, ka Tamperes teritorija ir ārkārtīgi liela, saplūstot kopā vairākām mazpilsētām ar lielo industriālo centru, tā kā uz pilsētas robežas pusi ir gandrīz pilnīgi lauki. Foršais tajā ir, ka nopērkot parasto pilsētas autobusu var nobraukt vismaz 100 km vienā virzienā un joprojām pa to pašu cenu, ko vienu pieturu. :) Komiski, bet fakts. Markus stāstīja, ka tā mēdza darīt. Bet tomēr arī pilsētas centrālajā daļā un tuvākajos rajonos ir daudz ezeru. Vienu no tiem vācu tūristi vienmēr sauc par jūru, jo otru krastu tiešām nevar redzēt, kam tā arī vajadzētu būt, ņemot vērā, ka šis ezers vairāk atgādina ziemeļu-dienvidu virzienā izstieptu ezeru sistēmu, kas stiepjas gandrīz pusi no valsts garuma. Un to var ļoti jauki pabraukt ar laivu! Markus tā veselu nedēļu uz priekšu brauca. Ezeru un upes dēļ temperatūra Tamperes centrā ir ievērojami augstāka, nekā rajonos – ja lidostas apkārtnē un Hervantā viss bija samērā ar sniegu klāts, tad Tamperes centrā sniegs jau pamatīgi izkusis.

Reljefu galvenokārt ir veidojis ledājs. Arī Latvijā it kā ir, bet šeit tas ir daudz izteiktāk. Uz melniem un ļoti cietiem iežiem, pēc Markusa teiktā var redzēt smukas švīkas – metamorfie ieži tātad. :) Kaut gan, kā tie varētu saukties, es nu pavisam nevaru atcerēties. Pasakiet, kas zina. ;) Toties ieži ļoti smuki, bieži veido klintis un vispār ir visur pamatā. No tiem mēdz taisīt skulptūras, bet ēku celtniecībā izmantoja reti, jo tie ir ļoti grūti apstrādājami. Dažas pilis no tādiem neapstrādātiem gabaliem taisītas, saliekot atbilstošas formas kopā un aizlipinot caurumus ar cementu. Tā, protams, Markus stāsta, neesmu redzējusi. Latvijā iegarenas formas pakalniņu, kuram iekšā ir smilts un kas veidojies ledāja kušanas rezultātā, sauc par osi. Nezinu, kā tos sauc Somijā, bet tur tādi veidojumi – ļoti garas „kalnu” grēdas – kas veidojās no ledāja kušanas laikā upes atnestām smiltīm, sastopami ļoti bieži un tiek smuki izmantoti ceļu būvēšanai. Tas ir ļoti ērti - auto- vai dzelzceļu vairs neapdraud tuvumā (lejā vai nogāzē) augošie koki. Tāpēc es arī brīnījos, ka koki bija tik tuvu vilciena logiem. Un vēl ledājs ir veidojis kanjonus, kuros citreiz ir, citreiz nav upes. Atsegumos redzami iepriekšminētie melnie metamorfie ieži. Tamperes centrs, protams, ir līdzens, arī Rantakylä, Joensuu rajons, kur manas kojas atrodas, ir diezgan ”plakana” vieta, bet Hermanta, Markusa dzīvojamais rajons Tamperē, tiešām ir ļoti paugurains un ar kanjoniem. Baigi smuki. Citā Tamperes rajonā tās osveida reljefa formas veido veselu kompleksu (līniju), tūristu un slēpotāju/nūjotāju ļoti iecienītu. Līdz ar to šis rajons atrodas augstāk par citiem un pat no ne tik augsta tornīša paveras skats ne tikai uz Tamperi, bet pat uz citām pilsētām. Diemžēl laikā, kad mēs ar Markusu bijām augšā, atsāka snigt un neko tālu redzēt vairs nevarēja.

Somija. Boreālā zona. Tātad arī boreālais mežs – priedes un egles, jaunākās meža stadijās nāk klāt bērzi un alkšņi. Bērzu sugu, Markus saka, esot vairāk nekā pie mums (Latvijā četras). Un dažas arī ievestas. Latvija, savukārt, var lepoties ar to, ka dabiskajos mežos mums nav nevienas svešzemju koku sugas, tikai ja kāds to iestāda savā privātajā mežā. Līdz ar šo boreālo zonu man visu laiku šķiet, ka DZĪVOJU MEŽĀ, jo gan Hervantā, gan Rantakylä teritorijā, gan Tamperes centrā parkus veido brīvā veidā augošas egles, priedes un bērzi. Pat Rīgas un Kolkas pagalmos neaug priedes, bet te ik uz soļa. Loģiski, boreālā zona, nekas cits normāli neiztur, bet vienkārši neparasti. Protams, eksistē daži „normālie parki” ar pāris lapu kokiem, krūmiem, koptiem zālājiem un puķēm, bet ziemas sezonā tie nav tik pamanāmi. Un tomēr „mežaparki” man patīk daudz vairāk. :) Un vēl privātmāju pagalmiņos, vismaz te, Rantakylä galā, cilvēki mēdz audzēt ciedrupriedes. Ļoti smuki izskatās, un vāverēm laikam prieks.

Par vāverēm runājot... ;) Markus teica, ka Tamperē tādu esot daudz un tās var barot no rokas. Nebiju gaidījusi šādu parādību Somijā. Forši! Gājām caur kārtējo „mežaparku” uz kārtējā osveida pakalniņa un redzējām vāveres pēdas uz sniega. Laikam pirmo reizi mūžā. Ko nu pēdas, es pašu vāveri dabā neesmu redzējusi, vismaz normāli saskatāmā attālumā nē... Pēc pirmās nakts kojās no rīta pienācu pie loga un paskatījos uz priedēm. Likās, ka tur kāds putns (dzenis?) ātri pavirzījās pa stumbru uz augšu, bet pēc mirkļa bija skaidrs, ka vāvere!!! Juhū! Nevarēju aiziet prom, stāvēju un skatījos līdz vēl viena vāvere parādījās. Tik skaisti! Tas lēkāja no koka uz koku un, ja attālums pa lielu, nokāpa lejā un skrēja pa zemi. Liekas, ka tām nav būtiski, skriet ar galvu un augšu vai uz leju. Nu gan laikam nagi asi! :) Tā kā milzīgs paldies Tētim pa šo mīlīgo skatu no rīta! Tā noteikti nebūs vienīgā reize, kad redzēju vāveres uz šīm priedēm, jo zem kokiem tām uzbūvētas divas mazas mājiņas! Mans mazais mērķis šajā semestrī – nofotografēt kādu vāveri. ;)

Kāda vārna, šķiet, vairākas reizes gribēja uzbrukt vāverei. Vai tas tā varētu būt? Un kāpēc? Vispār vārna pagaidām man ir visbiežāk sastopamais putns. Tamperē redzēju kādu mazputniņu bariņu, iespējams, zvirbuļi, citā vieta lielās zīlītes. Un vienā brīdī, kad aizdomājos par putniem, ka neesmu tādu vēl daudz redzējusi, virs galvas nolidoja žagata. :) Markus saka, ka Tamperes ezeros mēdz būt ļoti daudz putnu.

Un vēl te ir ļoti daudz suņu. Kaķus vēl neesmu redzējusi un diez vai uz ielām redzēšu. Bet visiem suņiem ir saimnieki, daudz šķirņu suņu. Visās taciņās ir suņu pēdas. Brīnišķīgi, vai ne? Un suņiem Somijā noteikti patīk, te ir kur staigāt. :) Rekords bija Pieksämäki dzelzceļa stacijā, kur iekšā vienlaicīgi bija četri suņi. Visi labi audzināti, tāpēc nepatikšanas netaisīja, tikai klusi smilkstēja, vēloties tuvak satikt viens otru...